Sākums » Raksti » Raksti

Es dzīvoju šaurā laiviņā bez tualetes, dušas un elektrības. Lūk, kāda ir mana dzīve

Pirms dažiem gadiem pāris manu draugu sapakoja mantas un ievācās furgonā uz salas, kas atdalīta no Anglijas krastiem. Viņu piedzīvojumu gars mani iedvesmoja, un es sāku meklēt veidu, kā pati varētu aizbēgt no Londonas drūzmas un dzīvot tuvāk dabai.

Tad es atklāju t.s. šaurlaivas – kuģus, kas radīti speciāli Apvienotās Karalistes šaurajiem kanāliem. Tās parasti ir ap 2 m platas. Sākotnēji izgatavotas, lai Industriālās revolūcijas laikā pārvadātu kravu, tagad tās bieži tiek izīrētas cilvēku lietošanai atvaļinājumiem vai nedēļas nogalēm.

Es nekad nebiju domājusi par dzīvošanu laivā, bet mana māsa to ieteica, kad pateicu viņai par savām vēlmēm. Man vienmēr patikušas mazas telpas un doma par to, ka es varētu jebkurā laikā ar visu savu iedzīvi doties pilnīgi jebkur, šķita ļoti vilinoša.

Pēc neilgas googlēšanas, mans puisis un es atradām greznu laivu izīrēšanai – 18 m garu, ar lielu vannas istabu, normālu tualeti un elektrību. Pirmie divi mēneši uz ūdens, mācoties izdzīvot, bija lieliski. Mēs izmantojām, tāpat kā joprojām, kruīza licenci, kas nozīmē, ka mums jāmaina atrašanās vieta ik divas nedēļas.

Tajās dienās mēs sēdējām uz jumta, dzērām alu un sarunājāmies ar citu laivu iemītniekiem, barojām gulbjus pa virtuves logu un upes krastos kopā ar draugiem rīkojām nelielus ugunskura vakarus. Tas bija debešķīgi.

Bet šīm dienām pēkšņi pienāca gals, kad laivas īpašnieks paziņoja, ka to pārdos. Mājas, ko mēs tik ļoti mīlējām, mēs nevarējām atļauties nopirkt, tāpēc nācās apsvērt citas iespējas. Mēs negribējām atgriezties uz zemes, mēs sākām mekļēt ko citu, ko par mūsu pieticīgajiem iekrājumiem varētu nopirkt uz ūdens.

Mēs nopirkām pirmo šaurlaivu, ko atradām – 9 m garā stiklplasta kuģī bez īstas tualetes, bez lielas dušas un bez elektrības. Brīdī, kad grasījos veikt bankas pārskaitījumu, man sākās panika. Tajā laikā mēs tikpat kā neko nezinājām par laivām un es prātoju, vai spēsim izdzīvot bez pamata ērtībām.

Kad biju jaunāka, es nedēļu nostrādāju organiskajā fermā, kur dzīvoja ģimene, kura vadīja absolūti pašpietiekamu dzīvesveidu. Viens no pieņemtākajiem saimniecības objektiem, kas viņiem trūka, bija ledusskapis, un es atceros, ka lauzīju galvu par to, kā gan viņi spēj bez tā iztikt. Kā gan cilvēks var dzīvot bez ledusskapja?

Bet es biju pārsteigta, atklājot, cik viegli ir dzīvot bez visām lietām, ko mēs uzskatām par neaizstājamām.

Līdzko es ievācos mūsu jaunajā laivā, es pārstāju izmantot ledusskapi (un veļas mašīnu, un trauku mašīnu), un tās bija visvieglākās lietas, bez kurām dzīvot.

Es patiesi ticu, ka cilvēki ir ļoti pielāgoties spējīgas būtnes, pat ja mēs sevi par tādām neuzskatām. Mēs vienmēr varam atrast veidu, kā visu atrisināt, izmantojot to, kas mums ir. Un galu galā, ne jau materiālas lietas ir tās, kas dod laimi.

Vairums cilvēku pieņem, ka dzīve, kas sastāv no nepārtrauktas pārvietošanās, ir diezgan lielas sāpes sēžamvietā, bet es to mīlu. Es esmu dzīvojusi tik daudzās Londonas vietās un atklājusi slepenus dārgakmeņus, par kuriem citādi nebūtu neko uzzinājusi. Pietauvošanās vietas ar skaistām ainavām kļūst par pagaidu mājām, un mans pagalms nepārtraukti mainās.

Protams, laikam ejot, tagad, kad ir pagājuši jau divarpus gadi, pienāk brīži, kad aizrautīgums pazūd un dzīvošana laivā liek man jukt prātā.

Auksta ūdens rīti ir grūti, un dažreiz izkāpšanas no gultas ir sarežģītākā dienas daļa. Mans draugs un es esam arī iekrituši kanālā – nav nekāda jautrā pieredze.

Bet šie grūtību brīži bieži ir aizsākuši smieklu lēkmes, kā arī mācījuši mums novērtēt savu dzīvi, paraudzīties uz to no citādas perspektīvas, padarījuši mūs par mainīties spējīgākiem cilvēkiem.

Mūsu alternatīvais dzīvesveids mums ļāvis arī kļūt stiprākiem kā pārim. Mēs vairs nenositam laiku pie savu datoru ekrāniem, tā vietā sarunājoties, kopā klausoties mūziku, spēlējot spēles, lasot un atklājot to, kas padara mūs patiesi laimīgus.

Nākamajā martā mēs dosimies 1 – 2 gadu tandēma riteņbraucienā apkārt pasaulei. Gatavojoties tam, mēs esam pārdevuši savu laivu, bet vēlamies iegādāties citu vai kaut ko līdzīgu, kad atgriezīsimies. Dzīvošana šaurlaivā acīmredzot ir mūsos uzvilnījusi neapmierināmu piedzīvojumu kāri – un par to es būšu mūžam pateicīga.

 

VĒLIES ŠEIT REDZĒT SAVU REKLĀMU? RAKSTI MUMS VĒSTULI!


Avots: http://mindbodygreen.com
Kategorija: Raksti